2005. gada rudenī aizbraucu uz Visbijas rakstnieku māju ar "neiespējamu misiju". Manā datorā bija ierakstīts trausls, vietumis sapluinīts, brīžiem līdzens, brīžiem klusuma pauzēm caurausts stāsts, no kura salā pamazām tapa Imanta Ziedoņa bērnības un dzīves grāmata Nenoteiktā bija. Tās rakstīšana man sagādāja neaprakstāmas sajūtas. Līdzīgi kā sajust kāda tuvu klātbūtni, kurš zina un spēj vairāk nekā tu pats. Tās dienas un naktis bija tik dārgas, ka vakaros itin kā turpinādamās uzrakstīju garstāstu Besa. Par vienkāršu sievieti, kuru piemeklē mīlestība un Dievs. Besa mēģina atminēt savas dzīves noslēpumu. Varbūt kādreiz kāds atminēs Besas noslēpumu?