16./17. gs. mijas angļu dzejnieks Džons Donns bija autors, kas izteikti atšķīrās no priekšgājējiem un spilgti izcēlās sava laika literatūrā. Kā skaidro sastādītāja Anna Auziņa, “Donna oriģinalitāte iespaidoja laikabiedrus, lai gan reti kurš spēja pilnībā novērtēt viņa dzejas valodu tās sarežģītības dēļ. Donna dzīves laikā ir publicēti ne vairāk par septiņiem astoņiem dzejoļiem, un tikai divi ar viņa vārdu. Donna dzejas manuskripti ceļoja no rokas rokā un tika publicēti tikai pēc viņa nāves, kad uz neilgu laiku Donns kļuva par autoritāti. Pēc tam to augstu novērtēja tikai 20. gadsimta sākumā, kad vairāki dzejnieki, tostarp Viljams Batlers Jeitss un Tomass Stērns Eliots, atklāja, cik augstā līmenī Donna tekstos savienojas kaisle un reliģiski pārdzīvojumi, intelekts un ķermeniskas metaforas.” Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem—mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem vēršas pie Dieva. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskie motīvi sāk dominēt. Donna dzīvesstāsts palīdz izprast dzejnieka pretrunu pilno, traģisko personību, ko visu mūžu pavada atstumtības un izraidījuma sajūta. Šis ir pirmais angļu klasiķa Džona Donna izdevums latviešu valodā, iepriekš tulkoti vien daži atsevišķi dzejoļi. Tulkoto darbu izlasi veido divas daļas: pirmajā apkopoti svarīgākie viņa dzejas teksti, bet otrajā — “Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi”, ko žanriski mēdz apzīmēt kā meditācijas un kas vēstī par Donna saslimšanu tīfa epidēmijas laikā un atkopšanos. Lai arī pamatā “Veltījumi” ir reliģiski satura teksts, tā mākslinieciskās īpašības ir ietekmējušas Eiropas literatūru, tostarp ir tādu alūziju kā “cilvēks nav [vientuļa] sala” un “kam zvanēs zvans” avots.