Romānam “Krauklis” autora dotais žanra precizējums “Fantāzija vēsturiskā iesaistē” ievirza lasītāju tajā gaisotnē, kas valda ļoti būtiskā Jāņa Ziemeļnieka mūža nogrieznī. Pēc ārstēšanās Šēnfelda nervu klīnikā dzejnieks cenšas apjēgt, kā dzīvot tālāk. Ziemeļnieks ļoti gribētu turēt solījumu nekad vairs nepieskarties opija pudelītei, tomēr skaudrais vīziju un īstenības savijums liek meklēt dēmoniskās Haijalijas apskāvienus.

Jāņa Zālīša monogrāfija "Kam puķe zied..." par latviešu dzejnieku Jāni Ziemeļnieku (1897–1930). Jānis Zālītis ir “literatūrvēsturnieks no Dieva”. Viņš zina apbrīnojami daudz, rok dziļi un pārredz plašas, mazapgūtas pētnieciskas teritorijas. Nule pabeigtā monogrāfija par Jāni Ziemeļnieku pārliecinoši izgaismo vēl vienu autora talantu – spēju savus pētnieciskos atklājumus popularizēt nesamāksloti, intriģējoši un asprātīgi. Gan Ziemeļnieka laika – pērnā gadsimta 20. gadu – literārajā dzīvē, gan tās aizkulisēs pētnieks orientējas perfekti, un viņa apjomīgais darbs līdzinās saistošā formā sarakstītai literatūrvēsturiskai enciklopēdijai, kurā vieta dāsni atvēlēta visam un visiem, kam vien bijusi jelkāda nozīme latviešu “mīlas un sāpju dzejnieka” īsajā, traģiskas nolemtības apzīmogotajā ceļā uz mūžību./Gundega Grīnuma Jānis Zālītis (1951) – literatūrvēsturnieks, filoloģijas doktors, piedalījies Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma un Imanta Ziedoņa Rakstu sagatavošanā, līdzautors enciklopēdiskajai vārdnīcai “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”. Rakstījis par Ļeva Tolstoja, Raiņa, Aspazijas, Austras Skujiņas, Riharda Valdesa, Valdemāra Kārkliņa, Andrieva Niedras, Jāņa Sudrabkalna un citu literātu daiļrades un biogrāfijas jautājumiem; avīzē “Laiks” (2004—2005) publicēta monogrāfiska apcere “Pasaule uz spārna jeb Grāmatu draugs Helmars Rudzītis”. Rakstnieku savienības biedrs kopš 2001. gada. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.

Klajā nācis sērijas “Es esmu…” darbs—Ingas Gailes romāns Rakstītāja—par latviešu rakstnieci un sieviešu tiesību aktīvisti Ivandi Kaiju. “Inga Gaile savos prozas darbos raksta par būšanu sievietei. Šoreiz—ierakstoties Ivandes Kaijas miesā un asinīs. Valoda kā sirds dunēšana, kaut īstie vārdi tiek meklēti, kā jau tas Rakstītājai pienākas. Tekstu, laiku un pasauļu sapludinājums—organisks kā daba, ainava, bez inscenējuma arhitektūras. Un nekas nav vienkārši. Jo īpaši tad, kad tu esmu es, bet es—tu. Un tā bezgala.” Gundega Repše “Inga Gaile ir rakstniece, kura uzdrīkstas pievērsties bieži noklusētajam, turklāt dara to, nemitīgi paceļot savas varēšanas latiņu.” Gundega Blumberga “Ko juta un kā dzīvoja Ivande Kaija, es noteikti nezinu labāk par viņas radiniekiem un literatūrzinātniekiem. Šis ir mans stāsts par viņu. Rakstot darbu, kuru tūlīt lasīsiet, es daudz uzzināju par Ivandi Kaiju. Bet es arī daudz iztēlojos. Un sekoju intuīcijai. Kā viļņiem. Parīzes plūdu viļņiem.Romānā rakstu arī par seksualitāti, jo man šķiet, ka rakstīšana un seksualitāte bieži vien izplūst no viena avota, kurā savienojas emocionalitāte, pārdzīvojumi, vēlme radīt. Mana pieredze arī liecina, ka abas—rakstīšana (sava stāsta stāstīšana) un seksualitāte—ir tās, kuras vara vēlas kontrolēt, radot šķēršļus to brīvai izpausmei.” Inga Gaile Inga Gaile (1976) ir dzejniece, prozaiķe un dramaturģe, kuras pirmā grāmata laista klajā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem. Viņas dzeja novērtēta ar Klāva Elsberga un Ojāra Vācieša prēmiju, Annas Dagdas fonda un Dzejas dienu balvu. Inga Gaile ir divkārtēja Latvijas Literatūras gada balvas laureāte: par dzejoļu krājumu bērniem Vai otrā grupa mani dzird?(2015) un romānu Skaistās (2020). Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Romānu sērija Es esmu… Laimas Kotas romāns Cilvēks ar zilo putnu ir par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti. Mazliet mistifikācijas, mazliet falsifikācijas, daudz dzirkstošu smieklu un asprātīgu dialogu—pirmo trimdas gadu gaisotne, kurā Laima Kota rāda Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas piedzīvojumus švābu zemē, ir izteikti teatrāla. Aiz krāšņajām Alpu dekorācijām elpu cenšas atgūt kara sagrautā Eiropa, un svešumā izkaisītajiem latviešiem teātris īstenībā ir zāles, kas ļauj atgūt garīgo līdzsvaru. Vai Kārļa Skalbes pasakai līdzīgā Miera un pieticības malā divu māksliniecisku personību tandēmam ir iespējams saglabāt savu zilo putnu—radošu brīvību? Laimas Kotas atbilde ir optimistiska. \- Vents Zvaigzne Prozaiķe Laima Kota (1962) ir desmit grāmatu autore. Stāstus sākusi publicēt 1993. gadā, bet popularitāti ieguvusi ar pirmo romānu Šampinjonu derība (2002), par kuru saņēmusi Literatūras gada balvu. Atzinību guvuši arī citi Laimas Kotas darbi: trilleris Cilpa (2003), biogrāfiskie romāni Mīla. Benjamiņa (2005) un BrāliBrāli. Balsu burvji brāļi Kokari (2009), kā arī viņas grāmata bērniem Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur (2013) un sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdotais romāns Istaba (2016). Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.

Ievas Strukas monogrāfija vēsta par latviešu rakstnieku, dramaturgu un gleznotāju Anšlavu Eglīti. Recenzents K. Vērdiņš saka: "Par galveno monogrāfijas nopelnu uzskatu tās izlasīšanas gaitā rasto pārliecību, ka Eglīša popularitātes iemesli meklējami viņa ciešajā saistībā ar Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Nācis no pazīstama, taču odioza rakstnieka ģimenes, sadarbojies ar sava laika pazīstamākajiem Latvijas mākslas un literatūras pārstāvjiem, Eglītis bija viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kura pamatdarbs trimdā ASV ilgus gadus bija rakstniecība latviešu valodā".

Ilzes Jansones romāns Laika rēķins—par pirmo latviešu modernā romāna autori, ceļotāju, poligloti, antropoloģi un bibliotekāri Ilzi Šķipsnu (1928-1981). “Ilze Jansone skaudri atsedz trimdinieka neiespējamās alkas—būt tur, mājās, tikai lai tur būtu tā, kā te, mītnes zemē, un vienlaikus nebūtu kā te. Trimdinieka vajadzību pārdot sevi pēc iespējas dārgāk, lai kļūtu par zvīņu mākslīgā pūķa zelta ādā, un vienlaikus noturēt sevī izdzīvošanas dzirksteli, sapņojot par zīļu vainagu. Veselas paaudzes liktenis vienas rakstnieces mūžā.” Gundega Blumberga “Romāns Laika rēķins ir rakstnieces Ilzes Šķipsnas iekšējās pasaules vēsture. Grāmatā, protams, ir aplūkota arī viņas biogrāfija—bērnība pirmskara Latvijā, emigrācija, dzīve ASV un īslaicīga atgriešanās dzimtenē. Taču Ilze Jansone saprot, ka svarīgākie Šķipsnas dzīves notikumi, kā jau rakstniekiem mēdz gadīties, ir risinājušies realitātes aizkulisēs—tajā pustumšajā zonā, kur mīlestība, bailes un kaislības pārvēršas par mākslu. Laika rēķins ir drosmīgs mēģinājums šajā zonā ieskatīties.” Svens Kuzmins Ilze Jansone (1982) literatūrā debitējusi 2006. gadā ar garstāstu Viņpus stikla. Līdz šim iznākuši trīs romāni: Insomnia (2010), Vienīgais (2015), Vīru lietas (2020) un stāstu krājums Umurkumurs jeb Ardievas feminismam (2013). Beigusi Latvijas Universitāti, iegūstot doktora grādu teoloģijā un reliģiju zinātnē. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Sērija Es esmu...

Romānu sērija Es esmu… Andra Akmentiņa romāns Meklējot Ezeriņu—par latviešu rakstnieku Jāni Ezeriņu. “Kāds ir radošas personības spēju noslēpums? Vai tam var piekļūt caur talanta un darba proporciju mērīšanu, mākslinieka biogrāfiju, dzīvesveidu, attiecību stāstiem, personisko pievilcību, varbūt pat slimībām? Vai arī tas turpina palikt netverams, neuzmeklējams dzīvesstāstā, kas ir tikpat tipisks un neparasts, cik lielai daļai laikabiedru? Andris Akmentiņš romānā Meklējot Ezeriņu no dažādiem laika atskaites punktiem izspēlē Jāņa Ezeriņa mūža noveles, padarot mums tuvāku viņa personību—un vienlaikus saglabājot noslēpumu.” Vents Zvaigzne “Meklējot Ezeriņu, esmu centies iecelt autoru mūsdienu situācijā un rakstīt Ezeriņa stila noveles par mūsdienām. Romāna gaitā arī īstais Ezeriņš, izcils latviešu novelists un Doriana Greja ģīmetnes tulkotājs, izmisīgi meklē sevi, pamazām zaudējot iespējas ietekmēt savu portretu. Ezeriņa portrets jau sen pieder mums visiem, tomēr joprojām ir kustībā.” Andris Akmentiņš Latviešu dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš (1969) publicējas kopš 1988. gada. Iznākuši četri dzejoļu krājumi un stāstu kopojums. Par dzejas publikācijām saņēmis Klāva Elsberga prēmiju, bet par romānu Skolotāji, kas iznāca Dienas Grāmatas izdotajā grāmatu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, 2019. gadā ieguvis AKKA/LAA Autora balvu un Dzintara Soduma balvu. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Romānu sērija Es esmu... Māra Bērziņa romāns NĀKOTNES KALĒJS—par latviešu rakstnieku, daudzu romānu, stāstu un lugu autoru, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes, Latvijas PSR Ministru Padomes, PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētāju Vili Lāci (1904–1966). “”Pamostos ar riebīgu, bezcerīgu sajūtu, kas jau velk uz depresiju,” padomju literatūras izkārtne un politikas marionete Vilis Lācis raksta dienasgrāmatā. Un viņš tiecas pēc rakstīšanas terapijas, kurai pats īsti netic, cerot, ka sirds un sirdsapziņa taps vieglāka, ja arī fiziskās kaites un neapturamo alkohola degradāciju atvairīt neizdosies. Šķiet, ka Māris Bērziņš šo terapiju pāradresējis latviešu tautai. Ar to brašo literatūru, kurā Lācis veikli tiek galā ar raitiem sižetiem, efektīgiem varoņiem, vienkāršu valodu un piemērotiem, viegli maināmiem politiskiem akcentiem, ne Lācim pašam, ne mums nav pieticis, lai kaut ko par sevi saprastu. Šis ir cits žanrs, tas pedantiskās detaļās zīmē aprobežotību un nomāktību. Bērziņš ieskatās tur, kur cilvēks ir iekūlies un grimst purvā, no kura ārā vairs netiks nekad.” Inese Zandere Māris Bērziņš (1962) divdesmit aktīvas rakstniecības gados lasītāju vērtējumam nodevis piecus romānus, vairākus stāstu un lugu krājumus. Rakstnieka veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu dramaturģijā (2009) un prozā (2015), Baltijas Asamblejas balvu literatūrā un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

“Latviešu literatūras klasiķis, par kura personības šķautnēm pat viņa laikabiedri nebija vienisprātis, bet nākamās paaudzes nodēvēja par faustisku dvēseli (Zenta Mauriņa). Cilvēks, kas pazinis gan pašus augstākos un cēlākos centienus, gan hēdonisku ļaušanos baudām un ārprāta nakti. Vai 120 gadus vēlāk ir iespējams uzrakstīt romānu no šāda varoņa skatpunkta, iekšupvērsti izdzīvojot spožo un bojāejai lemto Eiropas la Belle Époque un Jāni Poruku kā vienu no šā laikmeta zīmēm mūsu kultūrā? Padarīt par dzīvu, psiholoģiski pārliecinošu cilvēku, nevis kādas Porukam tik tuvā Vāgnera operas tēlu? Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” rāda, ka tas ir iespējams.” Vents Zvaigzne “Inga Žolude ir radījusi tik pilnestīgu Jāni Poruku, ka lasot viņš kļūst par tuvu cilvēku, kam veltīt visu sajūtu spektru: līdzi just un apbrīnot, strīdēties un dusmoties. Viņas dzejnieks ne tikai mirkst asarās un cieš, ne tikai ielaistās ar Ķelnes ūdeni un pērk jaunas krāgas, jo viņa vizītkarte nevarēja būt šļaugana šļurpatu parpala, bet raksta, raksta un raksta, lai atkal un atkal tiktu iekšā dzīvē, kas nepavisam nav saudzīga pret radošu cilvēku. Ne tolaik, ne tagad. Jo, kā teikts romānā, dižumam līdzi netiek dota apsargāšana, gluži pretēji—tu stāvi dižs un ievainojams, viens pret visu pasauli.” Gundega Blumberga Inga Žolude (1984), rakstniece, filoloģijas doktore, publicējas kopš 2002. gada. “Vendenes lotospuķe” ir autores desmitā grāmata. Līdz šim iznākuši četri romāni un piecas stāstu grāmatas, vairāki no darbiem tikuši nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, bet par prozas krājumu “Mierinājums Ādama kokam” (2010) Inga Žolude saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu

“Šī grāmata ir cieņas un goddevības parādīšana ne tikai Porukam, tā ir arī pietāte pret daudzajiem iepriekšējo paaudžu cilvēkiem, galvenokārt pret tiem, kuri 20. gadsimta pirmajā pusē mīlestību uzskatīja par dzīves galveno vērtību un kuriem bija svēts Poruka aicinājums apjaust cilvēka sirds lielumu un garīgi pacelties augšup. Mans mērķis ir parādīt Poruka garīgo un morālo lielumu, viņam nepiekāpīgi uzsverot un apgalvojot, ka mīlestība visplašākajā spektrā ir visnozīmīgākā cilvēciskuma izpausme, ka individuālās ētiskās pilnīgošanās ceļš ir svēts un nepieciešams un ka dažādās morālās izvēles situācijās cilvēkam jātiecas apliecināt humānu un iejūtīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem.” Dr. philol. Viesturs Vecgrāvis Viesturs Vecgrāvis (1948) ir literatūrvēsturnieks, grāmatizdevējs un dzejas kritiķis, Latvijas Universitātes emeritētais profesors. Literatūrzinātnē darbojas kopš 1981. gada. Publicēta monogrāfija MANI SVEICINA ZVAIGZNES... Romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā (2018). Sastādījis un komentējis latviešu un cittautu romantiskās dzejas antoloģiju ZILĀ PUĶE (2021), bijis Zentas Mauriņas RAKSTU zinātniskais redaktors, organizējis grāmatu sēriju XIX GADSIMTA KLASIĶI un XX GADSIMTA KLASIĶI izdošanu. Vairāk nekā 300 rakstu un recenziju autors latviešu un cittautu periodikā.

Osvalda Zebra romāns "Mežakaija" par latviešu prozaiķi, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000). “Gunars Janovskis bija manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks, ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais, paliekošākais Gunara Janovska devums ir tāds vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves.” Osvalds Zebris

Arņa Koroševska monogrāfija "Lielais noliedzējs" — par latviešu rakstnieku, tulkotāju un literatūrkritiķi Andreju Upīti (1877–1970). “Andrejs Upīts ir viens no ražīgākajiem un arīdzan nozīmīgākajiem latviešu rakstniekiem, turklāt kopā ar Rūdolfu Egli sarakstījis pasaules rakstniecības vēsturi un bijis arī ievērojams literatūrkritiķis un tulkotājs. Tomēr mūsdienās arvien tiek pieminēti tikai daži populārākie darbi. Andreja Upīša dzīves traģēdija bija viņa stūrgalvīgajā vēlmē būt par sociālu (un vēlāk – sociālistisku) rakstnieku, un varbūt tieši tāpēc pēdējām paaudzēm ir visai vāja nojausma par Upīša ieguldījumu latviešu literatūrā.” Arnis Koroševskis Arnis Koroševskis (1990) ir literatūrzinātnieks un kritiķis. Kopš 2012. gada regulāri publicē recenzijas un rakstus par jaunāko literatūru. Viņa pētniecisko interešu lokā ir arī Andreja Upīša literārā darbība, par ko viņš saņēmis gan Latvijas Zinātņu akadēmijas Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē, gan Veronikas Strēlertes piemiņas balvu un vairākas Kārļa Dziļlejas fonda godalgas. Arnis Koroševskis ir Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists. Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Arno Jundzes romāns "Es nemiršu nekad" — par latviešu dzejnieku, tulkotāju un publicistu Eduardu Veidenbaumu (1867–1892). “Togad pavasaris ir skumjš. Brīdī, kad tas beidzot atplaucis un “ziediem rotātas pļavas”, tajā ienāk ēnu valsts. Lauku sētas brīnumbērna Eduarda liktenī stāsts par uzliesmošanu un strauju sadegšanu nav oriģināls, arī ne stāsts par sava talanta nenovērtēšanu, vēlmi sadedzināt uzrakstīto un slavu, kas atnāk tikai pēc nāves. Bet fakts, ka 2022. gadā Veidenbauma apjomā nelielo literāro mantojumu vairāk nekā gadsimtu pēc viņa nāves turpina lasīt, citēt un izdziedāt, liecina par ko nepārejošu. Tam centies piekļūt arī Arno Jundze savā versijā par dzejnieka neprātīgi īso mūžu.” Vents Zvaigzne