Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” piektā grāmata “Pielāgošanās. Padomju laiki Latvijā” veltīta Latvijas okupācijas laikam pēc 1940. gada. Autori palīdz saprast, kāpēc Latvijā gandrīz nebija pretestības un kāpēc padomju laika cilvēki klusēja, kādas bija varas un baznīcas attiecības, kā cilvēki pielāgojās, kas bija padomju folklora, kā un kāpēc vara centās kontrolēt tautas ēšanas paradumus. Grāmata krāšņi ilustrēta ar padomju laika fotogrāfijām un daiļrunīgiem preses propagandas attēliem.

Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” sestā grāmata – Mārtiņa Mintaura un Māra Zandera kopdarbs “U. c. Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie” – veltīta Latvijas 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses vēsturē un kultūrā maz pamanītām vai piemirstām, bet nozīmīgām personībām, kā arī vēstures procesiem un epizodēm, kas ir aizmirstas, nepietiekami novērtētas vai novērtētas ačgārni.

Sērijas “Latvijas vēstures mīti un versijas” septītā grāmata – Vitas Zelčes un Māra Zandera kopdarbs “Ulmaņlaiki. Latvju autoritārisma īpatnības” – stāsta par 1934. gada 15. maija apvērsumu Latvijā, dodot iespēju saprast, kā un kāpēc tas notika, kāpēc izdevās tik vienkārši un bija tik sekmīgs. Grāmatā analizēta Kārļa Ulmaņa personība, mediju loma apvērsuma veicināšanā un to lojalitāte varai pēc apvērsuma, Ulmaņa režīma banālā, bet iedarbīgā ideoloģija un Latvijas tā laika sabiedrība, kuras lielākajai daļai bija pilnīgi vienalga, kas ir pie varas.

Sērijas „Latvijas vēstures mīti un versijas” astotā grāmata „Krievi Latvijas vēsturē. Kad, kā un kāpēc?” veltīta latviešu kā nācijas un Latvijas kā teritorijas attiecībām ar krieviem (sākotnēji – austrumslāviem) un Krieviju no viduslaikiem līdz padomju okupācijai, atsevišķas nodaļas veltot vecticībai un pareizticībai Latvijā un krievu baltajiem emigrantiem starpkaru posmā. Kā jau ierasts, grāmata tapusi, žurnālistam Mārim Zanderam uzdodot vēsturniekiem āķīgus un dažkārt pat provokatīvus jautājumus. Šoreiz grāmatas tapšanā iesaistījās Andrejs Gusačenko, Mārtiņš Mintaurs, Nadežda Pazuhina, Gvido Straube, Andris Šnē, un tajā ir piecas nodaļas. Pirmajā nodaļā „Nebija ne slāvu varas, ne pareizticības. 12.–16. gadsimts” Dr. hist. Andris Šnē, vēsturnieks un arheologs, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes asociētais profesors, stāsta par to, vai Latvijas teritorijas iedzīvotājiem aizvēstures beigās un viduslaikos bija kontakti ar austrumu kaimiņiem; kādus secinājumus var un kādus nav iespējams izdarīt par kultūru saskarsmi, vadoties pēc arheoloģiskajām liecībām; kādas šajā laika posmā bija austrumslāvu intereses Baltijas reģionā; kurā laikā noformējās Krievijas valsts, kad parādījās tās nosaukums; kad, kā un kāpēc notika Krievijas ekspansija Baltijas telpā. Otrajā nodaļā „No viltīgas neiejaukšanās līdz rusifikācijai. 17.–19. gadsimts” Dr. hist. Gvido Straube, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, LU Latvijas vēstures institūta direktors, stāsta par to, kāda bija krievu un Krievzemes ietekme Latvijas teritorijā 16. un 17. gadsimtā; kāda bija izpratne par Krieviju šajā laikā Eiropā; vai Krievijai bija ietekmes aģenti Baltijas muižnieku vidū; kāda bija Krievijas politika Latvijas teritorijā pēc tās ieņemšanas 18. gadsimtā; kādas bija monarhijas un vācbaltiešu attiecības. Trešajā nodaļā „Savējie starp svešiem un svešie starp savējiem. Vecticība un pareizticība Latvijā” Dr. art. Nadežda Pazuhina, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece stāsta par to, kas bija vecticībnieki, kad, kādi un kāpēc nokļuva Latvijā; kāpēc vecticībnieki piedzīvoja nežēlīgas represijas Krievijas impērijā; kas mainījās, Latvijas teritorijai nonākot Krievijas impērijā, kur Krievu Pareizticīgā baznīca bija valsts Baznīca, un kādas vecticībnieku un pareizticīgo personības atstājušas nozīmīgas pēdas Latvijas vēsturē. Ceturtajā nodaļā „Kā Krievijas impērijā palikt par latviešiem” Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents, stāsta par to, kā latviešu inteliģenci ietekmēja dzīvošana Krievijas impērijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā; kā viņus ietekmēja krievu kultūra un vai viņi ar to aizrāvās; kādās sfērās bija novērojama monarhijas maigā vara un kā latviešiem izdevās neasimilēties tajās kultūrās, kurās viņi tolaik dzīvoja, – vācu un krievu. Savukārt pēdējā nodaļā „Baltās emigrācijas dažādās nokrāsas starpkaru Latvijā” PhD. Andrejs Gusačenko, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks stāsta par to, kas bija tā saucamā krievu baltā emigrācija un kāpēc daļa no tās nokļuva starpkaru Latvijā; kā Padomju Krievija ietekmēja Latvijas politiku, izmantojot balto krievu tēmu; kādu ieguldījumu Latvijas kultūrā atstāja baltie imigranti; kā Latvijā veicās pretboļševikiem kopumā un kā – monarhistiem; kas bija „Latvijas bondiāde”; kā latvieši uztvēra baltos imigrantus un viņu darbību. Un – kā tas viss beidzās.