Pēteris Ērmanis (1893–1969) – rakstnieks un literatūrvēsturnieks. Ievērojams kā viens no latviešu ekspresionisma dzejas pārstāvjiem (īpaši pirmie divi dzejoļu krājumi "Es sludinu" (1920) un "Es šaubos, es ticu" (1923)), kā arī ražīgs citu autoru kopotu rakstu sastādītājs (Jāņa Poruka, Annas Brigaderes, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa u.c.) un apceru vai atmiņu autors (par Edvardu Treimani-Zvārguli, Jani Akurāteru, Antonu Austriņu, Jāni Ziemeļnieku u.c.). Pirmā pasaules kara laikā iesaukts cariskajā Krievijas armijā, vēlāk nokļuvis latviešu strēlnieku pulkā. Karš ir spēcīgs iedvesmas avots pirmajiem dzejoļu krājumiem. Otrā pasaules kara beigās Ērmanis ar ģimeni devās trimdā uz Vāciju, kur ražīgi turpinājis savu radošo darbu. Kopā ar Arturu Plaudi rediģējis latviešu rakstnieku autobiogrāfiju krājumu "Trimdas rakstnieki" (1–3, 1947). Minsteres latviešu centrā iekārtots Ērmaņa piemiņas stūrītis. Dzimis saimnieku ģimenē. Pēterim Ērmanim bija dēls un meita. Dēls pazuda Otrā pasaules kara apstākļos, meita nomira bēgļu nometnē Čehoslovākijā. 1915: rudenī Ērmani iesauc armijā un nosūta apmācībā uz Novgorodas guberņas Medvedju sādžu (tā sauktās Arakčejeva kazarmas). 1916: nosūtīts uz Oranienbaumas ložmetēju pulku, vēlāk uz Pēterhofu. 1916: aprīlī nonāk latviešu bataljonā. 1917: atrodas frontē. 1918: nedodas līdzi savam pulkam uz Krieviju, šo laiku pavada Plāņu "Kalna-Ruķos". 1919: Stučkas valdības laikā mobilizēts Sarkanajā armijā, uzturas Rīgā. 1919: no 22. maija veselu mēnesi uzturas Pie Jāņa Misiņa bibliotēkā, tad pāriet frontes līniju un tiek mobilizēts Latvijas armijā, kur tiek piekomandēts štāba informācijas nodaļai. 1921: sākumā demobilizēts. 1923: pavasarī apprecas ar Annu G. 1912: pirmā publikācija – stāsts "Maija" kalendārā "Jaunais gads" 1912. gadam. 1913: pirmo dzejoli "Divi gaismas varoņi" publicējis Linards Laicens Valkas laikrakstā "Kāvi" (18./31.V.1913). 1913: pirmā grāmata "Jāņu vakarā" ir stāstiņa "Maija" pārstrādājums lugā. Dzejoļu krājumi 1920: "Es sludinu". 1922: "Laiki un ceļi". 1923: "Es šaubos, es ticu". 1926: "Es visur dzīvību redzu". 1934: "Atvasara". 1936: "Kāpnes". 1946: "Svešos kalnos". 1955: "Lapu lasītājs". 1971: "Pelēkā puķe". 1978: izlase "Izkaisītie dzejoļi". Stāstu un tēlojumu krājumi 1920: "Atsacīšanās". 1922: "Lietuvēna laikā". 1923: "Cīņas un uzvaras". 1928: "Atraidītie un izredzētais". 1935: "Gaidītāji". 1936: "Satikšanās". Atmiņu krājumi 1935: "Atmiņu vija". 1937: "Paziņu portreti". 1955: "Sejas un sapņi". 1958: "Smeldzīgais smaids". Monogrāfijas 1924: "Edvards Treumanis un viņa dzeja". 1924: "Četras sejas: literāriskas studijas: Antons Austriņš, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Kārlis Štrāls". 1931: "Annas Brigaderes dzīve un darbi: biogrāfiski literāriski materiāli". Sarakstījis monogrāfijas par rakstniekiem, kas pievienotas kopotiem rakstiem (piemēram, par Jāni Akurateru, Jāni Jaunsudrabiņu, Jāni Ziemeļnieku, Pēteri Blauu, Jāni Grīnu, Jāni Ezeriņu, Kārli Skalbi, Teodoru Zeifertu, Jēkabu Zeiboltu). Vairākas monogrāfiskas apceres par rakstniekiem publicētas Luda Bērziņa rediģētajā "Latviešu literatūras vēsturē" (2–6; 1935-–1937). Sastādītājs 1912–1936: Annas Brigaderes kopoti raksti 16 sējumos (11. sējumā Pētera Ērmaņa biogrāfiski literāriska studija par Annu Brigaderi). 1929–1930: Jāņa Poruka kopoti raksti 20 sējumos (kopā ar Kārli Egli). 1930: "Poruku Jāņa izmeklētas dzejas" (kopā ar Kārli Egli). 1938–1939: Friča Bārdas kopoti raksti 4 sējumos. 1940: Jēkaba Janševska kopoti raksti 2 sējumos. 1941: Rūdolfa Blaumaņa kopoti raksti 4 sējumos. 1947: "Trimdas rakstnieki: autobiogrāfiju krājums" 3 sējumos (1947; virsredaktors; kopā ar Arturu Plaudi).