Kristinas Sabaļauskaites romāns Silva rerum ir atzīts par vienu no svarīgākajiem notikumiem lietuviešu literatūrā pēdējos gadu desmitos. Tas izpelnījies pārsteidzoši lielu atzinību gan no lasītājiem, gan no kritiķiem, apbalvots ar pirmo Jurgas Ivanauskaites literāro prēmiju (2009) un ieguvis 2009. Gada grāmatas titulu. Romāns vēsta par Žemaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām 17. gadsimta otrajā pusē. Stāstot par vienas dzimtas ļaužu pieredzēto, autore atklāj ne tikai Lietuvas Dižkunigaitijas sadzīvi un politikas samezglojumus, bet zīmē arī daudz plašāku ainu, kurā redzams baroka laikmeta cilvēks un tā sarežģītās attiecības ar sevi pašu, pasauli, dzīvi un nāvi. Prasmīgi iešifrējot tekstā 15.-17. gadsimta tekstu citātus un atsauces uz baroka laikmeta literātu, teologu un zinātnieku darbiem, Kristina Sabaļauskaite ir izveidojusi krāšņu kolāžu, kurā vienīgi pieredzējusi acs var nojaust līmējuma vietas. Lasītājs, kurš jau iepriekš interesējies par attiecīgā laikmeta kultūru, var censties izsekot tam, kā romānā atklājas dažādi 16.-17. gadsimta filosofiskie uzskati, populārākās zinātnisko un teoloģisko disputu tēmas, kā izmantotas barokālās retorikas figūras un krāšņās metaforas, savukārt tie, kurus citātu medības nevilina, var gūt lielisku ieskatu 17. gadsimta nogales cilvēka pasaules redzējumā, kas izklāstīts teicamā, nesamākslotā un vienlaikus barokāli bagātīgā valodā. Kristina Sabaļauskaite lasītājam pašam ļauj izvēlēties veidu, kādā šo romānu lasīt, jo Silva rerum var tikt uzlūkots kā vēsturisks romāns, ģimenes sāga, mīlas stāsts vai piedzīvojumu gabals, bet vēl svarīgāk ir tas, ka autorei ir izdevies prasmīgi pacelt tekstu pāri visu šo žanru robežām un radīt īpatnēju un sevī ievelkošu silva rerum (“lietu mežu” – latīņu val.). Autore, būdama mākslas vēsturniece, daudz strādājusi ar senajiem dokumentiem, tāpēc lieliski pārzina laikmeta paražas un tikumus. Tēlaini un teju ar visām piecām maņām sajūtami romānā ir uzgleznota Viļņa un tās ļaudis, klostera ikdiena un dižcilšu orģijas, studentu sadzīve un pretējus uzskatus pārstāvošu studentu grupējumu ielu cīņas. Viļņa atklājas kā kosmopolītiska pilsēta, kur vairāk vai mazāk saderīgi līdzās dzīvo katoļi un kalvinisti, pareizticīgie un jūdi, leitiski runājošie vienkāršļaudis un poliski runājošie bajāri, bet zinātne un dievzinības tiek apgūtas un radītas latīniski. Gan lietuviešu, gan latviešu vēsturiskie romāni lielākoties ir rakstīti no zemnieka vai pat dzimtzemnieka viedokļa, turpretī Silva rerum galvenie varoņi ir brīvi cilvēki, Lietuvas bajāri, kas savās nelaimēs un dzīves sarežģījumos var vainot vienīgi paši sevi vai Dievu, ar kuru tiem ir visai sarežģītas attiecības, bet nekādi tie nevar uzvelt vainu un atbildību sliktajam kungam, – proti, tie neizvēlas attieksmi, kas vēl mūsdienās raksturīga vairumam dzimtzemnieku pēcteču. Silva rerum ir stāsts par brīviem cilvēkiem, to brīvo izvēli un pašu no brīva prāta pastrādātajām kļūdām, kuras nekad nav par vēlu labot. Latviešu lasītāji nekad nav īpaši lutināti ar lietuviešu literatūras tulkojumiem, un Lietuvas kultūra un vēsture, par spīti šīs zemes ģeogrāfiskajam un lingvistiskajam tuvumam, allaž palikušas diezgan svešas. Kristinas Sabaļauskaites romāns Silva rerum arī latviešu lasītājam atklās daudz agrāk neiepazītu Lietuvas Dižkunigaitijas vēstures lappušu. Nomaļā Žemaitijas muižā mīt bajāru Norvaišu ģimene: Jons Motiejus, viņa sieva Elžbieta un abu bērni – dvīņi Kazimiers un Uršule. Politiski nemierīgajos maskaļu un zviedru iebrukuma laikos pametusi Viļņu, ģimene savu muižu ir pārvērtusi par noslēgtu un rāmu Arkādiju, taču, arī lauku mierā dzīvojot, ikvienam ir savi noslēpumi un slēptās ilgas. Kad bērni sasnieguši pusaudžu vecumu, Norvaišas atkal dodas uz pilsētu, lai savu lielāko sapni varētu piepildīt Uršule, kas sadomājusi stāties klosterī. Taču reizēm mūsu vēlmes piepildās tikai tāpēc, lai mēs saprastu, ka gribam pavisam ko citu. No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere

„Silva rerum II“ – antrasis šios autorės romanas, tęsiantis Norvaišų šeimos istoriją. Tai pasakojimas apie 1707–1710 metus. Karas, maras, badas, besaikė prabanga ir mirtinas alkis, švedų ir rusų kareiviai, žydai gydytojai, olandai kortuotojai, turkės sugulovės, prancūzės damos, užsispyrę žemaičiai ir ironiški vilniečiai, bevardis vienuolis, palaidojęs daugiau nei dvidešimt tūkstančių maro aukų, ir, žinoma, dar viena bajoriškos Norvaišų giminės karta. Tai – tarsi tikras „atminties detektyvas“, iš kurio bus galima sužinoti, kaip susiklostė ankstesnės kartos narių likimai, nors kai kurie jų yra tokie, kad panorus juos įrašyti į silva rerum – iš kartos į kartą perduodamą bajorų „šeimos knygą“ – ima drebėti ranka... Ar toks buvo visagalio Viešpaties planas? O gal visagalis tėra aklas atsitiktinumas?

Silva rerum III tęsia Norvaišų šeimos sagą – skaitytojas nukeliamas į XVIII amžiaus vidurį, kai vieną turtingiausių laikotarpių išgyvenančią Lietuvos Didžiąją Kunigaikštystę drebino ne epidemijos ar karai, bet kai kas pavojingesnio: intrigos, korupcija ir vidinis irimas. Tai pasakojimas apie dekadentišką rokoko laikotarpį, dažnai vadinamą „sutemomis prieš Apšvietą“, o romano istorinių personažų likimai pranoksta net lakiausią vaizduotę. Petras Antanas iš Milkantų Norvaiša, Kazimiero anūkas ir Jono Izidoriaus sūnus, vadovaujasi vien faktais bei skaičiais, gyvena pritekliuje ir mėgaujasi įtaka, tačiau jam lemta tapti Radvilų šeimos dramos liudininku ir patikėtiniu. Ar gali padėti sveikas protas, kai įvykiai pasisuka nevaldoma linkme, o herojai, pasitelkę Kabalą bei alchemiją, siekia pabėgti nuo tikrovės ir peržengti ribas, už kurių – aistrų tamsa ir metafizinė nežinomybė?

„Silva rerum IV“ tęsia Norvaišų giminės istoriją ir užbaigia didžiąją Vilniaus sagą. Tai pasakojimas apie XVIII amžiaus antrąją pusę – politinių, ekonominių ir kultūrinių pervartų laiką, Baroko ir Apšvietos epochų lūžio tašką, kai Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė patiria politinį dekadansą ir sykiu progresyvių idėjų proveržį, o jos bajorija pasidalija į dvi nesutaikomas puses – už senąją ir už naująją pasaulio tvarką, kurią pasiryžta įrodyti luomus griaunančiais gyvenimo pasirinkimais. Matematikos profesorius jėzuitas Pranciškus Ksaveras iš Milkantų Norvaiša – ne tik LDK, bet ir pasaulio pilietis, masonas ir filosofas. Nancy, Viena, Krokuva, Varšuva, Amsterdamas, Paryžius, Londonas – tai jo kelionių trajektorijos, kuriose jis susipažįsta su pasaulio valdovais, skvarbiausiais mokslo protais ir intelektualiomis moterimis, stebi meno sampratą keičiančius muzikos ir teatro stebuklus, patiria uždraustą meilę, į Vilnių parveža naujausias mokslo žinias ir gaivius Apšvietos vėjus. Tačiau kas iš tikrųjų jaudina profesoriaus sielą, kokių abejonių graužiamas jis žvelgia į juodą žvaigždėtą Vilniaus dangų, ką prisiminus jo širdis kaskart praleidžia vieną dūžį ir kodėl jam vis rodosi, kad seniai paskelbtas mirusiu Vilniaus baziliskas, mintantis fanatizmu, minčių tamsa bei sąžinės nešvara, atgijo ir prisitaikė prie pasikeitusios laiko dvasios?