Varoņteiksma par latviešu strēlnieku cīņām Pirmā pasaules karā, kurās bija piedalījies arī romāna autors. Romāns ir daļēji dokumentāls. “Dvēseļu puteni” veido trīs daļas, kas aptver laikposmu no 1915.gada, kad vācu karaspēks okupēja Latviju, līdz 1919.gadam, kad noslēdzās atbrīvošanās cīņas gan pret vāciešiem, gan pret īslaicīgo padomju varu. Pirmā un trešā daļa sarakstīta pirmajā personā, skatot notikumus ar lauku zēna Vanaga acīm. Latvijas bagātie novadi ir nopostīti, cilvēki devušies bēgļu gaitās, ir neziņa un izmisums, tomēr tiek nodibināta patstāvīga latvju valsts. “Dvēseļu putenis” līdz ar pārējiem Grīna romāniem, lai cik tie savā starpā atšķirīgi, veido vienu mītu: par tālos aizlaikos zaudēto un pēc Pirmā pasaules kara atgūto brīvību. Valda Villeruša mākslinieciskais noformējums.
Author
Aleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā [v.s. 1895. gada 3. augustā], Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos", miris 1941. gada 25. decembrī) bija latviešu rakstnieks, tulkotājs, kā arī Latvijas armijas virsnieks. Aleksandrs Grīns dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos" zemnieka ģimenē. Mācījās Muižgales pamatskolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. 1914. gadā viņš pabeidza Cēsu reālskolu. Grīns bija plānojis studēt medicīnu Tērbatas universitātē, bet sākās 1. Pasaules karš un viņš devās mācīties uz karaskolu Maskavā. Pēc dažu mēnešu apmācības Grīnam piešķīra karodznieka (praporščika) pakāpi un viņš tika nosūtīts uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. Sākumā viņš bija rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam nonāca frontē pie Smārdes un Olaines. Kauju laikā viņš nolēma mainīt savu vārdu un no Jēkaba pārtapa Aleksandrā. 1917. gada 20. jūlijā Grīnu smagi ievainoja un septembrī, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, viņš tika evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas, 1918. gada 6. aprīlī Grīns tika demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām Ziedu mājām, bet atrada tās nopostītas. Devās studēt medicīnu uz Tērbatas universitāti, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā viņš dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. 1919. gada rudenī atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē. No 1920. gada viņš strādāja laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Latvis", "Brīvā Zeme", "Rīts" par žurnālistu. Paralēli Grīns sāka rakstīt vēsturiskos romānus. 1939. gada gadā atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Aleksandrs Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts. Viņu pārveda uz Rīgu un pratināja čekā, 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī viņu notiesāja uz nāvi un 1941. gadā nošāva Astrahaņas cietumā.
