T. S. Eliots (1888—1965) ir viens no ieverojamākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, 1948. gada Nobela prēmijas laureāts, līdz ar Ezru Paundu un Džeimsu Džoisu angļu-amerikāņu modernisma pamatlicējs, esejists, redaktors un dramaturgs. Viņa darbi ietekmējušii un turpina ietekmēt gan literatūru, gan tēlotājmākslu, gan kino un populāro kultūru. Jau pirmajos publicētajos Eliota dzejoļos lasītāji manīja jaunu, spēcīgu un neparastu balsi, kura tomēr, atšķirībā no daudziem citiem modernistiem, tiecās nevis radikāli nošķirties no iepriekšējo paaudžu radītā, bet gan turpināt tradīciju ar svaigiem līdzekļiem—vienā dzejolī sapludinot dažādus valodas slāņus, stilus un laikmetus, bet taja pašā laikā izmantojot arī angļu dzejas tradicionālos elementus. Eliota slavenākais darbs ir 1922. gadā publicētā poēma “Nīkā zeme” (The Waste Land), kuras simtgadei par godu pat radīta īpaša aplikācija. Latviski Eliots atdzejots relatīvi daudz, taču šis ir pirmais plašākais viņa dzejas kopojums. Dzejas izlases sastādītāji ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Lielāko daļu atdzejojumu veikuši paši sastādītāji, taču izlasē iekļauti arī divi Vizmas Belševicas atdzejojumi. Krājumu papildina Ievas Lešinskas ievads “Eliots ceļā uz Absolūtu”, kā arī Kārļa Vērdiņa komentāri un bibliogrāfija.