Leldes Jaujas īsprozas krājums ir pašironisks skatījums uz mūsdienu latviešu sievieti. Tajā savijas dzīves pieredze, attiecību analīze un nostaļģija par pagātni. Autore droši piedāvā savas paaudzes balsi – neatkarīgu un patiesu. Krājumā atklājas attiecību tēmas, kuras izdzīvo galvenās varones – sievietes pusmūžā vai vēlā jaunībā, dažkārt mierā ar dzīvi, citkārt vēl meklējumos. Neatkarība ir pašsaprotama šo varoņu īpašība. Tekstos parādās arī nostaļģija par pagājušā gadsimta ballītēm – tās nav tikai dekorācija, bet arī atgādinājums par vidi, kurā cilvēks veidojies. Šādi elementi rāda Jauju kā rakstnieci, kura sāk savu ceļu droši, nevis no skolēna vai studenta skatpunkta, bet balstoties tajā, kas viņai patiešām jāuzraksta, nevis tajā, ko gaida sabiedrība.