Aleksandrs Grīns (īstajā vārdā Jēkabs Grīns, dzimis 1895. gada 15. augustā [v.s. 1895. gada 3. augustā], Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos", miris 1941. gada 25. decembrī) bija latviešu rakstnieks, tulkotājs, kā arī Latvijas armijas virsnieks. Aleksandrs Grīns dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta "Ziedos" zemnieka ģimenē. Mācījās Muižgales pamatskolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. 1914. gadā viņš pabeidza Cēsu reālskolu. Grīns bija plānojis studēt medicīnu Tērbatas universitātē, bet sākās 1. Pasaules karš un viņš devās mācīties uz karaskolu Maskavā. Pēc dažu mēnešu apmācības Grīnam piešķīra karodznieka (praporščika) pakāpi un viņš tika nosūtīts uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. Sākumā viņš bija rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam nonāca frontē pie Smārdes un Olaines. Kauju laikā viņš nolēma mainīt savu vārdu un no Jēkaba pārtapa Aleksandrā. 1917. gada 20. jūlijā Grīnu smagi ievainoja un septembrī, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, viņš tika evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas, 1918. gada 6. aprīlī Grīns tika demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām Ziedu mājām, bet atrada tās nopostītas. Devās studēt medicīnu uz Tērbatas universitāti, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā viņš dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. 1919. gada rudenī atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā Grīns demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē. No 1920. gada viņš strādāja laikrakstos "Latvijas Kareivis", "Latvis", "Brīvā Zeme", "Rīts" par žurnālistu. Paralēli Grīns sāka rakstīt vēsturiskos romānus. 1939. gada gadā atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, Aleksandrs Grīns tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā tika apcietināts. Viņu pārveda uz Rīgu un pratināja čekā, 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī viņu notiesāja uz nāvi un 1941. gadā nošāva Astrahaņas cietumā.

Vizma Belševica was a Latvian poet, writer and translator. She was nominated for the Nobel Prize in Literature. Receiving the Nobel prize was her childhood dream; she, as a poor but bright girl, spent much of her time reading classical literature. Belševica's work has been recognised: on December 6, 1990, she was elected honorary member of the Latvian Academy of Sciences; she has twice received the Spidola Award, which is the highest recognition in Latvian literature. Belševica has also received the highest award of the Latvian State, namely the Three Star Order. Vizma Belševica published her first poems in 1947; her first book of poetry appeared in 1955. Her most notable poetry collections are Jūra deg (The Sea is Burning, 1966), Gadu gredzeni (Annual Rings, 1969), Madarās (In My Lady's Bedstraw, 1976), Kamola tinēja (The Clew Winder, 1981), Dzeltu laiks (Autumn Time, 1987). Her short stories' collections are Ķikuraga stāsti (Stories from Kikurags, 1965), Nelaime mājās (Misfortune at Home, 1979), Lauztā sirds uz goda dēļa (Broken Heart on the Board of Honour, 1997). During the post-Soviet period, Belševica wrote three semi-autobiographical books – stories about the girl Bille, following her life from the late 1930s, throughout the first year of Soviet occupation of Latvia (1940–41), the Nazi occupation (1941–45), and the first post-war years under Stalin's regime: Bille (Bille, 1992, 95), Bille un karš (initial title: Bille dzīvo tālāk) (Bille and War, 1996), Billes skaistā jaunība (The Wonderful Youth of Bille, 1999). Its first edition was published by the Latvian publisher Mežābele in 1992 in the United States and only in 1995 in Latvia. Now this trilogy has been recognized as one of the most important works of Latvian literature of all times. It has been translated into Swedish, but not in English. Belševica's poetry and fiction has been translated in about 40 languages. Within the Soviet Union of the 1960s–1980s, several books of her selected poetry were published in Russian, Belarusian and Armenian. Her poems were translated into English by Inara Cedrins for the anthology Contemporary Latvian Poetry published by the University of Iowa Press in 1983. From the 1980s onwards, Belševica has been regularly present on the Swedish literary scene, (translator Juris Kronbergs), books of her poetry and Bille stories have enjoyed immense critical success and wide readership there. Her Selected Poems have been published also in Norway, Denmark and Iceland. Selected Short Stories – in Russia, Georgia and Germany. The Russian translation of the Bille trilogy has been published in Riga, Latvia. In her work she criticized the situation of oppressed nations in Soviet Union, therefore from 1971 to 1974 she was not allowed to publish. Her name could not be mentioned in media. KGB agents searched her apartment twice confiscating manuscripts and notes.

Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.

Prozaiķis Vladimirs Kaijaks dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs. Rakstnieces Māras Svīres dzīvesbiedrs. Beidzis Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis Latvijas Radio par reportieri, bijis arī mežstrādnieks un Rakstnieku savienības literārais konsultants un referents. Publicējas kopš 1949. gada. Sarakstījis scenārijus kinofilmām "Šahs briljantu karalienei" (1973, kopā ar M.Steigu un L.Volfu), "Zem apgāztā mēness" (1977, kopā ar Ē.Lāci), "Bailes" (1986). Pēc V.Kaijaka romānu motīviem veidots populārais televīzijas seriāls "Likteņa līdumnieki" (kopš 2003. gada). Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (1964). Par stāstu "Cilda" apbalvots ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1990). Romāns "Rēgi" godalgots pirmajā "Karoga" romānu konkursā (1993). Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls. Līdz 1959: īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis. 1959–1970: Kārlis Bendrups. Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms. Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru. 1949. 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā. Dzejoļu krājumi 1963: "Putni laižas pret vēju". Stāsti 1966: "Stāsti par laimi". 1967: "Vistu elks". 1969: "Smagās sirdis". 1970: "Mans pavasaris". 1970: "Brigitas brīnums". 1973: "Akācija akmens pagalmā" (1973). 1977: "Soļi". 1980: "Atgriešanās". 1987: "Visu rožu roze". 1992: "Vecis". 2001: "Masku teātris". Romāni 1970: "Direktora klints". 1976: "Bailes". 1983: "Signe". 1993: "Rēgi". 1999: "Enijas bize". 1999: "Zem Marsa debesīm". 2000: "Nārbuļu dēli". 2002: "Mantinieki". 2005: "Atraidītā sindroms". 2009: "Meitene no nekurienes". 2017: "Vēstule" (kopā ar Māru Svīri). Videoromāns 2007: "Līdumnieku mantojums" (kopā ar Māru Svīri). Proza bērniem 1964: stāsts "Putenī". 2003: stāsts "Melnais kamols-amols-mols". Autobiogrāfiskā proza 2011: "Koka kāja, Kapu māja". Ārzemju autoru darbu atdzejojumi No krievu valodas 1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi). 1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu). Darbība kinodramaturģijā 1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs). 1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis). 1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis). 1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis (režisors Vasilijs Mass).

Ieva Melgalve raksta romānus, īsos stāstus, arī lugas un dzeju. Darbi publicēti gan latviski, gan angliski. Pārsvarā darbojas fantasy un zinātniskās fantastikas žanros ar detektīva, literary un eksperimentālās literatūras iezīmēm. Darbojas literatūras vērtēšanā un Literārās Akadēmijas prozas meistardarbnīces prakses vadīšanā (vairāk informācijas - rakstu.lv).

Dagnija Zigmonte was a Latvian writer and screenwriter. She studied at Riga City Atgāzene Primary School ( Riga 45th Primary School, 1939–1946) and Riga 3rd Secondary School (1946–1950). Studied at the German Department of the Faculty of Languages ​​and Literature of the Riga Pedagogical Institute (1950—1954). Dagnija worked in the magazines "Liesma", " Zvaigzne ", "Dadzis", "Soviet Latvian Woman". She began publishing his work in 1956. Dagnija wrote novels, short stories, children's books, memoirs, humorous works. In 1957 she became the Latvian Writers' Unionmembers. D. Zigmontes' 1960 novel "Sea Gate" was screened in 1974, after several works staged theater performances, they were translated into several other languages.