Tā neapšaubāmi ir Liepāja un pilsētas teātris pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk. Kad neatkarība ir pavisam jauna un iekšējā brīvība palaikam saskrienas ar ārējo un var arī strandēt. Pat zinātājiem nav vērts meklēt prototipus Ērika Vilsona zīmētajiem raksturiem – tie mainās. Tad atmet ar roku un vairs nemeklē personiskas līdzības. Tas ir kolektīvais varonis ar mūsu pašu vaibstiem noteiktā dzīves nogrieznī. Edīte Tišheizere