Mēs. Latvija, XX gadsimts

Series · 9 books · 2014-2018

By Arno Jundze, Andra Manfelde, Kristīne Ulberga, and more

Books in series

U senci Petlovog brda

2014

Pisac nagrađen Evropskom nagradom za književnost, Osvalds Zebris, u svom romanu U senci Petlovog brda kroji jedan dinamičan i uzbudljiv svet revolucionarne carske Rusije. Godina je1905. i junaci su u smešteni u jedan od najbitnijih istorijskih trenutaka koji će odrediti i koji određuje njihove živote. Brilijantnim predstavljanjem unutarnjih stanja junaka autor junake snažno motiviše pridodajući im jednu novu, gotovo meditativnu dimenziju. Ovaj uzbudljiv roman će vas, svojim visprenim jezikom i živopisnim sudbinama, povesti u presudan trenutak u istoriji u kome i najmanja greška može biti kobna!

Vārdiem nebija vietas

2015

"1913. gads—Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?" (Guntis Berelis) "Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas—sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras—ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai—viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati." (Vents Zvaigzne) "Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs—kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns—raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem." (Gundega Repše) Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros. Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Bogene

2016

"Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. “Bogenē” šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Arī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene—mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv," grāmatu raksturo Guntis Berelis.

Istaba

2016

Sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» iznākušais Laimas Kotas romāns «Istaba» ļauj ielūkoties Latvijas ļaužu dzīvē pirms trim gadu desmitiem, kad arvien lielākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju valsts vara pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārticīgāk un izsludināja perestroiku. Rakstniece šo laiku izvelk no cilvēku atmiņām, izmantojot visus savus iemīļotos žanrus – burlesku un absurda trilleri, farsu un sakāpinātu reālismu –, lai secinātu: pēc tā, ko esam pārdzīvojuši, izejot caur padomju stroju, gan jau izturēsim arī divdesmit pirmā gadsimta sagādātos pārbaudījumus.

Stikli

2016

"Romāna "Stikli" darbība risinās no 1937. līdz 1939. gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. "Stiklos" valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju." Inga Gaile.

Tur

2017

“Šī ir grāmata par teritoriju, kur pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados—okupācijas stagnācijas zenītā – bija iespējams uzturēties ikvienam. Ja vien cilvēks spēja izdarīt izvēli. Alternatīvā dzīve kā brīvības ilūzija, iekšējā dzīve—kā brīvības slēdzene. Grāmata, kas nerotaļājas ar laikmeta ainiņām un butaforiju, bet ietiecas cilvēka pamatos, būtībā." Gundega Repše. “Padomju Latvijas laiks atstājis ne tikai anekdotes, bet arī mītus. Tostarp par to, ka cilvēks arī krātiņā var būt brīvs, ja viņš vēlas tāds būt. Doma, protams, ir universāla visiem laikiem un vietām, vien dažbrīd tā īpaši aktualizējas. Tomēr—vai cilvēks, atsakoties no krātiņa, no kura viņš turklāt atkarīgs, īstenībā nebūvē sev visriņķī vēl biezākus mūrus? Un, ja tā, ko šajā mazajā brīvības pleķītī vispār iesākt?” Guntis Berelis. “Astoņdesmitajos gados, Padomju Savienības norieta posmā, oficiālo ideologu radītie teksti arvien vairāk atgādināja ar realitāti nesaistītu mitoloģisku konstrukciju, parodiju par mītu. Starp jauniem cilvēkiem, kuri izvēlējās nepiedalīties, bija arī garīgo meklējumu ceļu gājēji. No valstiskajiem mītiem viņi norobežojās ar savējiem, pēc patiesības tiekdamies ne vien ārpus iekārtas uzspiestā dzīvesveida, bet arī ārpus ikdienišķās materiālās un racionālās pieredzes. Izvēlēdamies no vēstures līkločiem atšķirīgu garīguma vektoru, viņi tāpat kļuva par vēstures daļu.” Vents Zvaigzne. “Kad dumpiniekus sakropļo lēģeros, bet mazāk dumpīgos pulēto sekciju interjerā izspiego programmas Vremja visu redzošā acs, daži no pilsoņiem ver meža durvis, lai kļūtu par brāļiem. Tur purva kraukļi ir vadātāji. Un vējš, kas notrauc ābeļu ziedus, ir rāgānu rokas. Lai atrastu durvis uz brīvību, vispirms jānokāpj sevī. Tur nonāksi labirintā, kurā bīstamāks par sistēmu izrādīsies tu pats.” Andra Manfelde.

#10

Virsnieku sievas

2017

Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas", kas iznācis vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados. "Stiprs un skaudrs darbs. Proza, kas svētīgi atgādina, cik tā ir atšķirīga matērija no vēsturisku pārstāstu treļliem. Vizualitāte, tēlu un simbolu gudrās proporcijas ļauj skatīties visdrūmākajos eksistences mārkos kā akās. Ticot autores patiesumam, iespējams nonākt pat padomju armijas virsnieku sievu dvēselēs, neiejūdzoties ideoloģiskās sakās." Gundega Repše "Pagājušā gadsimta 70. gadi, Liepāja, PSRS rietumu robeža. Dzīve divās pasaulēs, kuras savieno izgriežams tilts ar caurlaides posteni, pa vidu—karakuģu un zemūdeņu ceļš. Militāristi un civilisti, krievi un latvieši, savējie un svešie. Dzīve, ko mānīgi viegli pavairot ar melnbaltām plakātu klišejām, bet apaudzēt ar siltu, sajūtās un nozīmēs elpojošu cilvēcisku būtību spēj vien Dievs, māte un rakstnieka talants." Vents Zvaigzne "Lai vai kas šai pasaulē notiktu, man šķiet, ka Andra Manfelde to tvertu no mīlestības skatpunkta. Protams, tas iekļauj arī dzimteni un mājas, bet Andras sirds pirmkārt un galvenokārt atveras viņas svētajai trīsvienībai: sievietei, vīrietim un viņu turpinājumam—bērnam. Šī mīlestība romānā ir klātesoša ik rindā." Gundega Blumberga Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

#11

Sarkanais dzīvsudrabs

2017

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk—nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam—izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas—nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.

#13

Skolotāji

2018

Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā. Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas—katram par ko citu—kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav. Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza. Andris Akmentiņš

Authors

Arno Jundze

Author · 5 books

Populārais kultūras žurnālists un literatūrzinātnieks Arno Jundze jau sarakstījis divas bērnu grāmatas, stāstu krājumu “Gardo vistiņu nedēļa” (2012) un romānu pieaugušajiem “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014)

Andra Manfelde

Author · 8 books

Raksta dzeju, prozu un prozu bērniem. 2002. gadā viņa absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas augstskolu kā tēlniece. Kopš 2002. gada publikācijas literatūras mēnešrakstos, tostarp dzejoļu izlase literārajā žurnālā "Luna", par kuru viņa saņēma Literatūras gada balvu. 2005. gadā publicēts viņas pirmais dzejoļu krājums "Tranšejas dievi rok" (Ojāra Vācieša balva). 2005. gadā tika izdots arī viņas pirmais romāns "Adata", autobiogrāfisks darbs par jaunas sievietes cīņu ar narkotiku atkarību. Sarakstījusi dzejoļu krājumus "Betona svētnīcas", "Ziemeļu tirgus", "Poēma ar mammu", romānus "Dzimtenīte" "Virsnieku sievas", "Vilcēni", prozas darbus "Ceļojums uz mēnesi", "Zemnīcas bērni", "Mājās pārnāca basa" un darbus bērniem "Sirds pasaka", "Vēja Vīrs un mēs", "Ceriņslotas zīmējumi", "Kaķis mākoņos", "Pasaka par Sniega Kurmi", "Uzzīmē baltu lietu". Viņas darbi atzinīgi novērtēti, saņēmot gan nominācijas, gan apbalvojumus, tai skaitā arī Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu bērniem "Kurš no mums lidos?".

Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.

Diplomēts žurnālists un reklāmas speciālists. Animācijas filmu dublāžas tulkotājs vairāk nekā 40 filmām (Ledus laikmets, Šreks, Nejaukais es, Minjoni, Rango, Madagaskara, Bēbis Boss, Viesnīca Transilvānija, Troļļi u.c.). Scenārija autors vai līdzautors animācijas filmām "Eža kažociņš", "Kad āboli ripo", "Lote un pazudušie pūķi", "Trubā". u.c. Romānam "Skolotāji" piešķirta AKA/LAA Autora balva un Soduma balva.

Inga Gaile

Author · 7 books

Dzejniece un rakstniece. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju (1993), studējusi literatūras teoriju, vēsturi un kritiku, kā arī teātra, kino un TV dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā. Saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju (1999), Annas Dagdas fonda balva (2004), Ojāra Vācieša prēmiju (2004, 2012), Dzejas dienu balvu (2007) un žurnāla "Latvju Teksti" balvu (2012). 2012. gadā saņēmusi Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu "Piena ceļi". Kā arī Literatūras gada balvu par dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?". Prozā debitējusi ar romānu "Stikli", kuram 2019. gadā sekoja "Skaistās". Ir sarakstījusi arī detektīvromānu "Neredzamie" un izdevniecībā Mansards izdots stāstu krājums "Piena ceļi". Latvijas literatūras gada balva par prozas darbu "Skaistās". Jaunākais darbs ir romāns sērijā "Es esmu" (Dienas grāmata) par rakstnieci Ivandi Kaiju - Rakstītāja. par to rakstniece saņēmusi Kilograms kultūras balvu literatūras kategorijā, kā arī nomināciju Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Dzejoļu krājums "Nakts" iznācis 2021. gadā.