Part of Series
"1913. gads—Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?" (Guntis Berelis) "Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas—sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras—ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai—viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati." (Vents Zvaigzne) "Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs—kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns—raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem." (Gundega Repše) Sērijas romāni top Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Nacionālā identitāte” ietvaros. Projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds un Baltic International Bank. Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Author
Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
