Orbītas bibliotēka
Series · 16
books · 2018-2023
Books in series
#1
Vēsture. Work in progress
2018
Šī grāmata ir mēģinājums radīt jaunu veidu, kādā rakstīt par vēsturi – tā nav ne vēsturiskā proza, ne historiogrāfija. Kobrins uzskata, ka Eiropas pagātni un tagadni mūsdienās var atspoguļot tikai ar šādiem mākslas izteiksmes līdzekļiem. Autors grāmatu "Vēsture. Work in Progress" sauc par savu pēdējo darbu, kuram ir noteikts sākums (pirmā frāze), taču beigas pienāks tikai līdz ar viņa paša nāvi. Grāmatai nav nobeiguma – ne velti darbam dots apakšvirsraksts "Work in Progress".
No krievu valodas tulkojis Dens Dimiņš.
#2
Grāmata
2018
Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš par “Grāmatu” saka: “Šis Arvja Vigula krājums tapis vairāku gadu laikā. Tas atklāj autora talanta plašo spektru gan formā, gan saturā – no sociālas satīras līdz dramatismam un traģismam. Līdzās meditācijām par laikabiedru dzīvēm un niansētām intimitātes studijām tas piedāvā ceļojumus laikā un telpā, kā arī izgaršo dažādas poētiskās ietekmes, padarot tās par savām, tādējādi paplašinot mūsdienu latviešu dzejas izteiksmes līdzekļu arsenālu.”
Arvis Viguls savu dzejas krājumu un tā nosaukumu raksturo: “Latviešu literārās valodas vārdnīca teic, ka grāmata esot “iesiets vai brošēts neperiodisks izdevums”. Ar visu vārdnīcas šķirkli pilnībā iepazīties iespējams manā jaunajā krājumā. Vēl tur ir zemsvītras piezīmes, kas ne uz ko neatsaucas, komentāri citiem tekstiem, kuru grāmatā pašā nemaz nav, īsts izmantotās literatūras saraksts, kā arī saturs.” Viguls arī min, ka padomju dzejas krājumu pēdējās lappusēs mēdza ievietot īsus aprakstiņus ar norādi, ko autors grib pateikt savam lasītājam: “Šajā krājumā nekā tāda nav, tomēr nesen atradu kādu aprakstu, kas teicami iederētos arī manā “Grāmatā”: “Grāmatas liriskais varonis ir mūsu laikabiedrs, kam dziļi rūp savas zemes un sabiedrības attīstība. Autors aicina nesadrumstalot un neizniekot dzīves mērķi, nepakļauties mantu kultam, kopt un turēt tīras cilvēku attiecības.””
#3
ne tā
2019
"Haņina rakstītās rindas ir jēgpilnas, no tām var nojēgt daudz vairāk par rakstīto, lasīt starp rindām - tas vēl joprojām ir iespējams un vēlams. Nezinu, esmu tikai saules zaķītis, kas atlēcis no stara, ko neredzamas gaismas konduktors ielaidis savā tramvaja vagonā", tā grāmatas ievadā saka atdzejotājs Ilmārs Zvirgzds.
#4
Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm
2019
Grāmatā iekļauts gan krājums "Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm", kura manuskriptu sagatavojis pats autors, gan vēl citi dzejoļi.
#5
jūs kavējaties
2019
Talantīgais latviešu dzejnieks un dramaturgs Kikōne (arī kikōne jeb Edgars Mednis, 1984–2006) no dzīves aizgāja ļoti jauns – 22 gadu vecumā. Kikōnes rakstīšanas dotības novērtēja gan viņa paaudzes labākie literāti, gan vecākās paaudzes kolēģi. Viņa unikālā eksperimentālā dzeja īsā laikā paspēja atstāt paliekošu iespaidu uz Latvijas literatūru. Vēl dzīvs būdams, Kikōne paguva izveidot savu darbu izlasi, kas tā arī netika pubicēta. Kikōnes grāmatu viņa laikabiedri ir gaidījuši ilgi – kopš dzejnieka nāves pagājuši 13 gadi.
"Orbītas" sagatavotajā grāmatā ir iekļauti apmēram 150 dzejoļi: gan minētā izlase, gan citi, iepriekš nepublicēti darbi no dzejnieka privātā arhīva. Šajā krājumā iekļauti dzejoļi no gandrīz visiem Kikōnes radošajiem periodiem, sākot ar 2001. un beidzot ar 2006. gadu. Dzejnieks rakstīja ne vien latviešu valodā, bet arī latgaliski, krieviski un angliski – daļa no šiem tekstiem ietverta grāmatā. Krājumam ir vairākas daļas: "ielūgums uz revolūciju (kaut maziņu)", "dzeja", "Dadaisma cikls", "Mēs esam pārkliegti un noklusēti", "\[dzēšu remdi\] x-rindes", "Pielūgsme bez fetiša". "Pieminekļi", "Dubultbulta", "монологи сомнамбулы", "10000 lietas", "kū syrsynoj tāvzamis sīnōžy? latgaļīšu cykls" un "vēstule no reanimācijas".
#6
Berlīne
2019
"Berlīne" ir Kupriša pirmais krājums, un tajā iekļauti 22 dažādu laika posmu stāsti – labākais no jau periodikā publicētā, kā arī iepriekš publikai neatrādīti oriģināldarbi, starp kuriem ir arī garstāsts Berlīne.
Grāmatas redaktore literāte Laura Brokāne par Kupriša darbiem saka: “Viņa prozai piemīt kāda smalka nepareizība, kas ikdienišķajās, šķietami autobiogrāfiskajās situācijās ienes neskaidru spriedzi un absurda noskaņu. Arī valodas lietojums Andra Kupriša tekstos pakļauts šai nobīdei, izsakot, piemēram, atsvešinātību vai netipisku laika uztveri. Berlīne apliecina, ka melanholiskam un ironiskam vērojumam ir vieta arī Latvijas jaunākajā literatūrā." Savukārt teicējs kādā no Kupriša stāstiem apgalvo: "Esmu ne tikai krietni talantīgāks par daudziem citiem maniem vienaudžiem, bet arī krietnāks. Esmu karstasinīgs un temperamentīgs. Esmu ar karstu sirdi un vēsu prātu. Esmu ļoti ekstraverts cilvēks, tikai man nepatīk to izrādīt. (..) Katrs mans vārds trāpa vietā, par kuras pastāvēšanu citi pat nenojauš, nemaz nerunājot par spēju tai tuvoties. Katrs mans vārds ir poētiskās patiesības pārpilns. Taču katram vārdam ticēt nedrīkst."
#7
Papīra krūtis
2020
Rakstnieks Andrejs Sen-Seņkovs (1968) dzimis Dušanbē, Tadžikistānā, vēlāk pārcēlies uz Maskavu. Pēc izglītības – mediķis. Daudzu dzejas un prozas grāmatu autors, raksta arī vizuālo dzeju. Andreja Belija prēmijas nominants, darbojas arī fotomākslā un citos vizuālās mākslas veidos. Par saviem darbiem Sen-Seņkovs ir teicis: “Dzejolis man dzīvo iekšā tāds mazs, kails un bezformīgs. Lai to dabūtu ārā, tas ir jāapģērbj. Viss, ko es krāju – visas tās strēmelītes, gabaliņi – tas ir tas dzejoļa apģērbs. Kā bērni: izgriež vienu papīra lelli, kurai darina virkni apģērbu. Bet lelle paliek viena un tā pati. Arī rakstīts tiek par vienu un to pašu, mainās tikai vārdi.”
#8
Izdzēstie attēli
2020
Elvīras Blomas debijas dzejoļu krājums "Izdzēstie attēli", redaktors Arvis Viguls.
Elvīra Bloma (1986) dzimusi Ogrē, dzīvo Rīgā, strādā Raiņa un Aspazijas muzejā. Raksta un tulko dzeju, vada kultūras projektus, pēta literatūras vēsturi un ir strādājusi par bārmeni. Labprāt meklē un pārbauda robežas, viņai ir svarīgi riskēt un izzināt.
#9
Interesantās dienas
2020
"Interesantās dienas" ir Laura Veipa pirmais dzejas krājums.
Lauris Veips (1992) ir dzejnieks un žurnālists, viens no spilgtākajiem latviešu jaunās paaudzes autoriem. Viņa dzeju raksturo lieliska humora izjūta, oriģināla tēlu sistēma un frāzes tīrība. Veips savā dzejā atvēl vietu arī sarunvalodas ietekmei un protestam pret uzspēlētu intelektuālismu. Poētikas līmenī Veipa dzeja ir filigrāna, savukārt aprakstīto pārdzīvojumu līmenī – viscaur atklāta un pat nedaudz neveikla. Tieši tāpēc viņa dzejoļi piedāvā gan skaistuma, gan aizkustinājuma pieredzi. Lasītājs šajā krājumā satiks jaunu un apmulsušu cilvēku, kurš mēģina saprast savu pagātni (pamatā bērnības un izjukušu attiecību notikumus), kā arī tagadnes grūtsirdību, teikts izdevniecības preses relīzē, kas paredzēta grāmatas reklamēšanai.
#10
Lizergīnblūzs
2020
Lai gan ikkatra no "Lizergīnblūza" miniatūrām ir iekšēji pabeigts un pašpietiekams stāsts, visas kopā tās izveido vienotu, vēl pavisam citādu pasauli. Par spīti bieži fantastiskajiem tēliem un ainām, šī pasaule ir ļoti personīgas realitātes atspoguļojums. Tās centrā ir dzīves pieredzi neizbēgami pavadošās sajūtas, kas "Lizergīnblūzā" ir pamīšus atkailinātas un izkrāšņotas, lai atkal padarītu tās svešas un iedarbīgas.
#11
Kalendārs mani sauc
2020
Andra Kalnozola romāna "Kalendārs mani sauc" centrālais tēls ir jauns vīrietis ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Brīžiem šķiet, ka viņa prāts strādā kā bērnam, citkārt – ka labāk nekā vairumam pieaugušo. Stāsta struktūru veido vietējās mazpilsētas mācītājam rakstītas vēstules, kurās galvenais varonis reflektē par savā dzīvē notiekošo, tādējādi iepazīstot pats sevi un apkārtējo pasauli. Nelaimīga iemīlēšanās viņu novedusi pie eksistenciālas nepieciešamības no galvas iemācīties katra kalendāra datumā svinamās vārdadienas, lai "nokļūtu tuvāk" iecerētajai meitenei, proti, – starp visiem vārdiem atrodams arī viņējais. Oskara jeb Kalendāra atmiņas īpatnības un spēja pārdabiski koncentrēties uz specifiskiem uzdevumiem ne tikai atklāj ļoti īpatnēju psiholoģisko varoņa portretu, bet arī dzen uz priekšu aizkustinošus, aizraujošus un uzjautrinošus notikumu pavērsienus. Kalnozola rakstības stilā apvienota dzejai radniecīga poētiskā pasaules uztvere, kas izpaužas spilgtā tēlainībā, un maģiskajam reālismam radniecīga atmosfēra. Vienlaikus to caurvij prasmīgi veidota sižeta struktūra un veikla stāsta dinamika. Autors spējis ap dzelžainu kodola koncepciju apvīt intimitāti veidojošas nianses, caur personīgām detaļām iedzīvināt tēlus un katru stāsta pavērsienu padarīt par atsevišķu piedzīvojumu, vienlaikus pārliecinoši kontrolējot radīto pasauli un uzturot intrigu. Grāmatas redaktors – Henriks Eliass Zēgners.
#12
Elēģijas
2021
Arkādijs Dragomoščenko (1946–2012), kā atzīmē “Orbītas” pārstāvji, ir “viens no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem krievu 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma dzejniekiem, kurš ievērību guvis ar to, ka dzejā un savdabīgā prozā savienojis krievu padomju neoficiālo intelektuālo tradīciju un Rietumu, jo īpaši amerikāņu, laikmetīgās literatūras strāvojumus. Dragomoščenko izvērsis verlibra iespējas krievu dzejā. Viņa izlase "Elēģijas" atklāj to latviešu valodā joprojām maz tulkoto krievu literatūras daļu, kas atrodas starp klasiku un aktīvajiem mūsdienu autoriem.”
#13
Tas ods mani meklē kopš 1981. gada
2021
Bākule sevi spilgti pieteica dzejā ar savu pirmo krājumu “Zilonis okeāns”, kas saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā “Spilgtākā debija”, krājums tika nominēts arī Ojāra Vācieša un Latvju tekstu gada balvai dzejā. Ja pirmajā krājumā Elīnas dzejā dominēja brīvs, asociatīvs tēlu plūdums, dažādi formas meklējumi, eksperimenti ar pat zināmām huligānisma iezīmēm, šajā krājumā autore izvēlējusies lietot lakoniskākus izteiksmes līdzekļus. Dzejoļos jūtams šķietami attālināts, brīžiem pat atsvešināts sevis un apkārtējās pasaules vērojums, taču krājuma gaitā top skaidrs, ka šīs dzejas toni veido izteikti individuāla, savrupa valodas izjūta, nevis emocionāla noslēgtība. Elīna lieto unikālus kodus, lai ieskicētu unikālu, pārsteidzošu dzīves uztveri. Tam līdzās krājumu caurvij arī poētiskais humors ar absurda elementiem un liriskas konstrukcijas, kas rada krāšņas kombinācijas no teju nesavienojamiem tēliem un parādībām. Rezultāts – mulsinoša, dzīva, pārsteidzoša un aizraujoša, avangardiski spilgta grāmata.
#14
Nerealizēto potenciālu klubs
2022
#15
...rakstīt...
2022
Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā), tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata šogad tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks nākamā gada pirmajā pusē.
Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa “kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.
Guntis Berelis
#16
Harkivas Dinamo
2023
Authors
Guntis Berelis
Author · 3 books
Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
Сергій Жадан
Author · 20 books
Ukrainian profile for Serhiy Zhadan Український поет, прозаїк, перекладач, громадський активіст, фронтмен гуртів «Жадан і Собаки» та «Лінія Маннергейма». Автор романів «Депеш Мод», «Ворошиловград», «Месопотамія», «Інтернат», п’єси «Хлібне перемир’я», поетичних збірок «Цитатник», «Ефіопія», «Життя Марії», «Тамплієри», «Антена», «Список кораблів» та ін. Літературні твори Сергія Жадана одержали численні національні та міжнародні нагороди, були перекладені більш як двадцятьма мовами, зробивши автора одним із найвідоміших сучасних українських письменників. 2017-го року заснував «Благодійний фонд Сергія Жадана».
