“Daces Rukšānes romāns “Krieva āda” ir par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos. Tā jau tā dzīve (vai vēsture, ja domājam par tautu) dara – izaicina ar konfektēm, kas smaržo pēc petrolejas, naudu cepumu kārbās, dustu uz kāpostu laukiem, baltu podu jaunā dzīvoklī un pildītu līdaku uz galda. Par laimi, tiešām—par laimi—man nav nācies dzīvot 20. gs. 50.—60. gadu Padomju Latvijā. Jo nezinu, kādas izvēles būtu izdarījusi es. Gan jau ka arī baidītos un klusētu, spētu un nespētu, meklētu sakarus un graķīti, nīstu un mīlētu, putotu, mīcītu, kultu un klapētu... Jā, un, iespējams, arī mīlētu to, kuru mīlēt nepiedien. “Kā ir, tā jādzīvo. Kas būs—to redzēs.” Šķiet, visu mūsu mammas, vecmammas un vecvecmammas ir šajā stāstā. Mēs taču nezinām, kā viņām tolaik bija dzīvot un izdzīvot. Lūk, iespēja pietuvoties.” Inita Saulīte-Zandere vēsturniece, žurnāliste ““Krieva ādā” vēsturiski sadzīviskām detaļām, pasaules notikumiem ir tikai fona loma, jo rakstnieces Daces Rukšānes spēks ir jūtu—gan mīlestības, gan naida—pilnestīgumā. Viņas varonēm pustoņi nav iespējami, un, pat zinot, ka iespējams zaudējums, jūtās viņas metas kā atvarā, visu traucējošo atšķeļot nost un atstājot krastā.” Gundega Blumberga Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Vāka noformējumā izmantota Līgas Ķempes glezna Kristiana Rukuta vāku dizains