“Daces Rukšānes romāns “Krieva āda” ir par lielajiem jautājumiem, kas paslēpušies mazajos. Tā jau tā dzīve (vai vēsture, ja domājam par tautu) dara – izaicina ar konfektēm, kas smaržo pēc petrolejas, naudu cepumu kārbās, dustu uz kāpostu laukiem, baltu podu jaunā dzīvoklī un pildītu līdaku uz galda. Par laimi, tiešām—par laimi—man nav nācies dzīvot 20. gs. 50.—60. gadu Padomju Latvijā. Jo nezinu, kādas izvēles būtu izdarījusi es. Gan jau ka arī baidītos un klusētu, spētu un nespētu, meklētu sakarus un graķīti, nīstu un mīlētu, putotu, mīcītu, kultu un klapētu... Jā, un, iespējams, arī mīlētu to, kuru mīlēt nepiedien. “Kā ir, tā jādzīvo. Kas būs—to redzēs.” Šķiet, visu mūsu mammas, vecmammas un vecvecmammas ir šajā stāstā. Mēs taču nezinām, kā viņām tolaik bija dzīvot un izdzīvot. Lūk, iespēja pietuvoties.” Inita Saulīte-Zandere vēsturniece, žurnāliste ““Krieva ādā” vēsturiski sadzīviskām detaļām, pasaules notikumiem ir tikai fona loma, jo rakstnieces Daces Rukšānes spēks ir jūtu—gan mīlestības, gan naida—pilnestīgumā. Viņas varonēm pustoņi nav iespējami, un, pat zinot, ka iespējams zaudējums, jūtās viņas metas kā atvarā, visu traucējošo atšķeļot nost un atstājot krastā.” Gundega Blumberga Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Vāka noformējumā izmantota Līgas Ķempes glezna Kristiana Rukuta vāku dizains

Daces Rukšānes jaunākais romāns “Džikī” savā ziņā ir turpinājums pirms diviem gadiem iznākušajai grāmatai “Krieva āda”, kas vēstīja par 50.–60. gadu Padomju Latviju. Jaunā romāna centrā vairs nav Emīlija, kas bija uzdrošinājusies iemīlēt krievu, bet gan viņas meita Meldra, kura ar četrgadīgo meitu ir ieradusies Rīgā, lai sāktu jaunu dzīvi. Darbība aptver laikposmu no 70. līdz 90. gadiem, no sociālisma agonijas līdz Latvijas neatkarības pasludināšanai, un rakstniece bez pārspīlēta dramatisma atklāj gan jūtu sarežģītos ceļus, gan laikmeta traģismu. Līdzīgi kā romānā “Krieva āda” caurviju motīvs ir leģendāras firmas Chanel smaržas “Krievijas āda”, kuru aromātu dievina Emīlija, arī “Džikī” liktenīga loma ir smaržām, kuras maina Meldras dzīvi. Ar tām Meldras jūtu pasaulē ienāk vārds “unisekss”, par kuru 70. gadu Rīgā neviens nav dzirdējis.

Sev raksturīgajā kairinošajā dramatismā Rukšāne jaunajā darbā turpina dzimtas stāstu, kas kļuva par vienu no lasītākajiem Latvijā jau iepriekšējās divās grāmatās: Krieva āda un Džikī. Šoreiz Rukšāne romānu veido ap divu jaunu dzimtas sieviešu – māsu Annas un Leas – dzīvesstāstiem brīvību atguvušajā valstī. Absurdi bagātās baņķiera un politiķa kundzes Annas drāma iepretim jaunās karjeristes Leas drāmai. Autore līdz elkoņiem iebrauc deviņdesmito gadu matērijās – smaržās, garšās, krāsās, skaņās. Šajā elektrizētajā mīklā var līdzi kā apburts mīcīties arī lasītājs – gan tas, kuram tolaik jau bija pašam savs “sekss un rokenrols” un ir, ko atcerēties, gan tas, kurš īsti nezina vārdu “peidžeris” vai “auģiks” nozīmi. Cita starpā Rukšānes jaunajā grāmatā interesanti vērot ļoti dzīvās un ļoti īstās tā laika sievietes – kādas bija viņu sociālās lomas un identitātes apziņa un kā tā mainījusies vien divdesmit, trīsdesmit gadu laikā. “Arhaiski! Bet tā patiešām bija!” gribējās iesaukties vairākkārt.